Arhīva kalendārs
No kreisās: reģionālie remigrācijas koordinatori pasākumā "Pasaules latviešu saieta nams" Ķīpsalā (Rīgā); VPR remigrācijas koordinatore I. Madžule 3. jūlijā vēsturiskā Dziesmu svētku norises vietā Esplanādē Rīgas centrā ikviens Dziesmu un Deju svētku dalībnieks un interesents varēja apmeklēt latviešu vēsturisko zemju telti, lai uzzinātu vairāk par tūrisma iespējām Vidzemē. Tur dažas stundas varēja sastapt arī VPR remigrācijas koordinatori I. Madžuli. Viņa stāstīja par atbalsta iespējām, informāciju, ko var saņemt, pārceļoties uz dzīvi Latvijā un Vidzemē. Remigrācijas koordinatori Vidzemē varēja sastapt arī Pasaules latviešu saieta nama sarīkojumā, kas notika Ķīpsalā. Koncertā un tam sekojošajās norisēs piedalījās kupls skaits diasporas pašdarbnieku. Pasākums bija plaši apmeklēts. I. Madžule stāstīja par remigrācijas koordinatora sniegto palīdzību, atgriežoties Vidzemē. No kreisās: Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju foruma 2023 atklāšana; remigrācijas tēmai veltītās diskusijas dalībnieki (paneļdiskusija #2: CILVĒKI) 5. jūlijā Rīgā norisinājās gadskārtējais Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums 2023. Šī gada foruma dalībnieki diskusiju formātā pievērsās Latvijas ekonomikas attīstībai svarīgām nozarēm, tai skaitā biomedicīnai, medicīnas tehnoloģijām, farmācijai, zaļajām tehnoloģijām, viedajai enerģētikai, transportam un mobilitātei un citām. Bet viens no paneļdiskusijas #2 blokiem bija veltīts tēmai - kā Latvijas pašvaldībās strādā pie ārvalstu investīciju piesaistes, kas var sekmēt arī remigrāciju uz Latviju. Diskusijā piedalījās Dr. Inta Mieriņa (Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore, Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore), Gunārs Ansiņš (Liepājas valstspilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs), Jānis Rozenbergs (Cēsu novada domes priekšsēdētājs) un Raivis Bremšmits (VARAM Reģionālās politikas departamenta direktors). No kreisās: VPR remigrācijas koordinatore I. Madžule un LPR remigrācijas koordinatore A. Leščinska Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā 2023 Rīgā; LPR remigrācijas koordinatore A. Leščinska, VARAM Reģionālās politikas departamenta direktors R. Bremšmits un VPR remigrācijas koordinatore I. Madžule Pasākumā bija klāt arī remigrācijas koordinatori - viņu vidū arī VPR koordinatore remigrācijas jautājumos I. Madžule. Viņi, lai sekmētu augsti kvalificētu speciālistu atgriešanos no ārzemēm Latvijas reģionos, stāstīja par šeit esošo uzņēmējdarbības vidi un atbalsta iespējām. No kreisās: VPR un LPR remigrācijas koordinatores kopā ar ĀM speciālo uzdevumu vēstnieci diasporas jautājumos E. Gaveli Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā 2023 Rīgā; VPR un LPR remigrācijas koordinatores kopā ar PBLA vadītāju P. Blumbergu I. Madžule vērtē: “Pasākumos bija iespēja satikt diasporas latviešus no visas pasaules. Viņu intereses bija dažādas - vieni atnāca sasveicināties vai parunāties par ceļošanu Vidzemē, radu apciemošanu, bet citi vēlējās nopietnu sarunu par atgriešanās iespējām. Spilgti atmiņā ir palikusi kāda sieviete, kura nevarēja valdīt asaras. Viņa ir ļoti noilgojusies pēc mājām. Jau gandrīz 10 gadus tā dzīvo Kanādā, bet katru reizi, atbraucot uz Latviju, domā par atgriešanos. Šogad viņa kopā ar ģimeni ir pieņēmusi izšķirošo lēmumu, tāpēc meklēja palīdzību. Mēģināju mierīgi aprunāties, atbildēt uz visiem jautājumiem." Viņa turpina: "Domāju, ka atgriezīsies atsevišķi cilvēki, nevis masveidā. Tāpat kā līdz šim, tie būs cilvēki, kam pieder īpašumi, kas ir jāapsaimnieko, kuriem ir vecāki un ģimene, kurai nepieciešams atbalsts, jo pienācis pensionēšanās vecums. Tie ir arī tie, kuru bērniem jāuzsāk bērnudārza vai skolas gaitas. Viņu vidū arī cilvēki, kuri vēlas uzsākt savu biznesu.” ______ Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions realizē funkciju "Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai "Reģionālās remigrācijas koordinators")". Papildu informācijai: Inga Madžule, remigrācijas koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā, tālr. (+371) 29374285, remigracija PIE vidzeme PUNKTS lv Informāciju sagatavojusi: Zane Kaķe, sabiedrisko attiecību speciāliste Vidzemes plānošanas reģionā, zane.kake PIE vidzeme PUNKTS lv
CITAS VIDZEMES REMIGRĀCIJAS ZIŅAS .
Šeit ir mūsu dzīve šobrīd Kaspars par došanos projām no Latvijas sāka domāt jau 2009. gadā. Viņš stāsta: “Pirms aizbraukšanas dzīvoju Rīgā, Juglā. Galvaspilsētā tika pabeigta pamatskola un vidusskola. Pēc vidusskolas strādāju par menedžeri tādos zināmos Latvijas uzņēmumos kā “DPD”, “Altreks” un “Latvijas Pasts”. Tad sākās ekonomiskā krīze, bet bija paņemts kredīts. Uz Angliju aizbraucu 2010. gada februārī. Pirms tam tika sameklēta dzīves vieta, iegūta darba atļauja.” Sākumā Kaspars no Latvijas aizbrauca viens, tad pievienojās ģimene. Kaspara pirmie dzīves gadi ārpus Latvijas ir atspoguļoti arī režisora Miķeļa Gornava dokumentālajā filmā “Mans Anglijas ceļš”. Tās uzņemšana notikusi 2012. gadā. Filmā par pirmajiem ārzemēs pavadītajiem gadiem Kaspars stāstīja: “Dzīve Anglijā nav no tām vienkāršākajām. Principā tā ir ļoti atšķirīga. Galvenokārt, dēļ atšķirīgām tradīcijām, atšķirīgiem uzskatiem, atšķirīgas domāšanas. [..] Galvenais, ka šeit mēs varam dzīvot, nevis izdzīvot kā Latvijā. [..] Galu galā veidot savu dzīvi šeit. Un tas jau ir tas galvenais.” Toreiz par atgriešanos Latvijā viņš teica: “Mēs esam domājuši, bet visticamāk, ka tas nenotiks. Jo šeit ir mūsu dzīve šobrīd, [..] šeit jau ir mājas. Šeit mēs esam iekārtojušies. Vai mēs paliksim šeit, Anglijā? Tas vēl ir jautājums. Jo mums ar ģimeni ir “zilais sapnis” – pārcelties uz Austrāliju.”
Jautāju: "Vai ir bijusi saskarsme ar plašās Lielbritānijas latviešu kopienas pārstāvjiem, kuri arī turp devušies darba meklējumos?" Viņš stāsta, ka tas, ko redzējis sev apkārt, nav paticis. Kaspars ar skaudību skatījies uz poļiem, kuri viens otru atbalstījuši, palīdzējuši meklēt darbu. Arī viņš esot palīdzējis citiem kārtot pabalstus, “papīrus”, diezgan daudz ko esot darījis, neprasot pateicību. Kaspars vienmēr pieturējies pie principa - "Leading by Example" (būt pašam par piemēru, rādīt piemēru, kā vajadzētu rīkoties).
Jautāju: "Vai ārzemēs pavadītais laika posms ir saistāms tikai ar smagu darbu, vai sanācis arī paceļot un kaut ko redzēt?" Kaspars stāsta, ka diezgan daudzas vietas ir apskatītas - Velsa, Snoudons (aut. - augstākais kalns Velsā), pludmales, pilsētas dzīvesvietu apkārtnē, arī Edinburga, Glāzgova, Londona, Amsterdama Nīderlandē. Ciemošanās Latvijā notikusi vien retu reizi. Kaspars atzīstas, ka esot braukuši, kad “spiedusi vajadzība” – pasei beidzies termiņš vai ģimenes lietu dēļ. Mājas bijušas vairāk ārzemēs. Ar saviem vecākiem uzturējuši sakarus ar video zvanu un tiešsaistes tīkla lietotņu starpniecību. Kaut kas jāmaina Lēmums atgriezties Latvijā bijis iepriekš neparedzēts. Kaspars stāsta, ka esot iestājies gan fizisks, gan mentāls sabrukums, krīze attiecībās. Kādā brīdī sācis domāt – ko es savā dzīvē gribu. Tas bijis lūzuma brīdis, kad nolēmis, ka ir kaut kas jāmaina. Plāns bijis doties uz Kanādu, bet tomēr “vilcis atpakaļ uz mājām”. Sapratis, ka viņam Latvijā ir daudz ko parādīt, iemācīt, dalīties pieredzē. Pagājušā gada augusta beigās atgriezies Latvijā. Strādājis uzņēmumā “SILMOR” par saimniecības vadītāju. Uzsācis jaunas attiecības. Tās mudinājušas meklēt dzīvesvietu un darbu tuvāk Smiltenei. Kaspars stāsta: “Dzīve Rīgā mani nesaista. Vairāk saista brīvība, miera sajūta, kas Rīgā nav iespējama. Tur viss ir steigā.” Atvest mājās gūto pieredzi Kaspars atklāj, ka ārzemēs iegūtā dzīves pieredze palīdz arī Latvijā. Viņš secina: “Kā saka mani kolēģi, ja es ķeros kaut kam klāt, tam būs rezultāts, nevis tukšs solījums. Es pieeju ar pozitīvismu, nevis - viss ir slikti, bet - kā mēs šo varam izdarīt labāk, lai visiem ir gandarījums.” Latvijā viņš esot iedzīvojies. Kaspars tomēr atzīst: “Reizēm uzcepos par valdības lēmumiem vai to, ka cilvēki kāpj pārējiem uz galvas. Bet tā ir dzīves ilgtermiņa problēma. Vajag vairāk dzīvot savu dzīvi.” Jautāju: “Kādi ir atgriešanās izaicinājumi?” Kaspars stāsta, ka esot pieradis, ka viss ir “uz sitiena” – tagad un tūlīt. Bet Latvijā tā diemžēl nenotiekot. Cilvēki mēdzot nogaidīt, un tad pašam sanākot būt par dīdītāju, panākt savu. No labajām lietām – viennozīmīgi – daba. Smiltenē braucot gandrīz katru vakaru uz ezeru. Kaspars turpina: “Atgriežoties biju uz koncertu Nēģu svētkos Carnikavā un skanēja latviešu mūzika. Tad bija lūzumpunkts, kad es sapratu, ka es esmu mājās.” Vēl – pārtika, Latvijas garšas. To visu nevarot “pārnest”. Kaspars, noslēdzot sarunu, uzsver: “Ja tu brauc atpakaļ uz Latviju, tad nebrauc mājās ar tukšām rokām. Lai ir kaut kādi ietaupījumi, ar ko sākt. Tu vari mājās atvest gūto pieredzi. Šobrīd studēju biznesa vadību Alberta koledžā. Ilgtermiņa mērķis būtu tikt pie sava biznesa vai būt par augstāka līmeņa vadītāju. Man ir vēlme mācīt un parādīt, kā var darīt ar savādāku pieeju.” * Publikācijā izmantotas fotogrāfijas no K. Liepiņa privātā arhīva. _____ Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions realizē funkciju "Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai "Reģionālās remigrācijas koordinators")". Papildu informācijai: Inga Madžule, remigrācijas koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā, tālr. +371 29374285, remigracija PIE vidzeme PUNKTS lv Informāciju sagatavoja: Zane Kaķe, sabiedrisko attiecību speciāliste Vidzemes plānošanas reģionā, zane.kake PIE vidzeme PUNKTS lv
CITAS VIDZEMES REMIGRĀCIJAS ZIŅAS .
Laikā no janvāra līdz jūnijam VPR remigrācijas koordinatore Inga Madžule ir sagatavojusi informatīvos piedāvājumus 180 ģimenēm jeb 400 cilvēkiem, kuri interesējas par atgriešanos Latvijā un pastāvīgu dzīvi Vidzemē. Šogad pirmajā pusgadā ar I. Madžuli vēl ir sazinājušās arī 28 ģimenes, kuras, šobrīd atrodoties ārzemēs, ir izteikušas vēlmi kaut kad nākotnē atgriezties Latvijā. Populārāko jautājumu vidū, kurus koordinatoram uzdod remigranti, ir par izglītības iespējām bērniem - pirmsskolas izglītība un skola. Jau ierasti lielāka interese par pārcelšanos ir vasaras mēnešos, jo nereti viens no iemesliem, kāpēc atgriežas dzimtenē, ir vēlme, lai bērni sāk skolas un bērnudārza gaitas Latvijā. Agrāk viens no visvairāk interesējošajiem jautājumiem - bija mājoklis. Šobrīd remigranti savas sākotnējās mājvietas atrod pie vecākiem vai radiniekiem. Daudzus gadus nemainīgi aktuāli ir jautājumi par nodarbinātību. Šī gada pirmajā pusē populārākā atgriešanās vieta Vidzemē ir Ogres novads, kas skaidrojams ar Rīgas un tās sniegto iespēju tuvumu. Tam seko Cēsu, Valmieras, Smiltenes un Gulbenes novadi. Vislielākais skaits remigrantu, kuri atgriežas mājās vai izrāda par to interesi, šajā gadā ir no Lielbritānijas, Īrijas, Kanādas un Norvēģijas. VPR remigrācijas koordinatore I. Madžule pirmo pusgadu remigrācijas jomā vērtē kā veiksmīgu. “Interese par atgriešanos šogad ir lielāka nekā pagājušajā gadā. Tas tāpēc, ka cilvēki jau ir apraduši ar situāciju pasaulē - karš Ukrainā, energoresursu cenu kāpums, Covid-19 ierobežojumu atcelšana. Tikko aizvadītie Dziesmu un deju svētki radīja emocionālu pacēlumu. Daudzi ieradās Latvijā ar latviešu diasporas kolektīviem, lai piedalītos svētkos. Tagad viņi domā par atgriešanos dzimtenē. Darba ir daudz. Man ir padomā dažādas aktivitātes, kuras vēlos īstenot, lai ārzemēs dzīvojošie tautieši vairāk atgrieztos mājās. Uzskatu, ka man kā remigrācijas koordinatoram vairāk jāsadarbojas ar novadu pašvaldībām. Tomēr arī no tām sagaidu lielāku pretimnākšanu un vēlmi atvieglot remigrācijas procesu remigrantiem,” tā saka I. Madžule. _____ Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions realizē funkciju "Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai "Reģionālās remigrācijas koordinators")". Papildu informācijai un jautājumiem: Inga Madžule, remigrācijas koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā, tālr. +371 29374285, remigracija PIE vidzeme PUNKTS lv Informāciju sagatavoja: Zane Kaķe, sabiedrisko attiecību speciāliste Vidzemes plānošanas reģionā, zane.kake PIE vidzeme PUNKTS lv
CITAS VIDZEMES REMIGRĀCIJAS ZIŅAS .
Aizbrauc mīlestības dēļ
Samanta stāsta, ka Anglijā panākumu atslēga nebija jaunība un apņēmība. Durvis deguna priekšā bieži vien aizcirtušās. Viņa stāsta: “Nav tā, ka tu atbrauc un te ir laimīgā zeme. Es vīlos daudz reizes. Pēc gada biju gatava braukt atpakaļ, tāpēc, ka nevarēju izturēt, tāpēc, ka nesanāca tā, kā gribēju. Ne skola, ne darbs - šausmīgi. Kā ej, tā visas durvis veras ciet. Bet, kā mēs latvieši sakām, vienmēr, ja aizver durvis, pastāv logs. Arī es tad meklēju logu. Paldies Dievam, es to atradu. Tas bija pēc diviem gadiem.” Samanta esot uzsākusi mācības, lai kļūtu par skolotāju, uzņemta budžeta vietā. Tad pieteikusies strādāt par pirmsskolas skolotāja palīgu. Beigās sanācis tā, ka kļuvusi par galveno menedžeri. Tas noticis mēneša laikā, jo vadītājai paticis, kā Samanta strādā, kā tiecas iegūt izglītību. Darba devēji ļoti nākuši pretī, apmaksājot kursus un dodot brīvdienas. Šobrīd Samanta sapņo par savu skoliņu, kas Latvijā darbotos uz franšīzes pamata, jo ir iepriekšējo darba devēju dotais uzticības kredīts.
Par notikušo Samanta saka: “Tas ir reāli spontāni. Mēs jau gribējām braukt mājās, tad piebremzējām. Piedzima meitiņa. Mūs neapmierināja veselības aprūpe Anglijā - attieksme pret jaundzimušo, pret māti. Vienā dienā pateicu: “Zini ko, braucam mājās, man pietiek!”” Abi pieķērušies domai, ka ir jābrauc atpakaļ. Latvijā esot vecmāmiņa, kurai jāpalīdz, lauku mājas, kur vienmēr ir darbs. Par atgriešanos Latvijā Samanta saka: “Ir sarūgtinoši braukt atpakaļ uz mājām, bet no otras puses - patīkami, tāpēc, ka gribas mājās. Ļoti velk atpakaļ. Pietrūkst Ziemassvētku ar īstu egli, trūkst [latviešiem raksturīgā] ēdiena. Mājas ir mājas.” Starp divām valstīm Ģimene jau drīzumā būs Latvijā, lai dzīvotu Samantas drauga bērnības mājās. Par atgriešanās izaicinājumiem viņa saka: “Ir grūti visu savākt kopā. Ir daudzas lietas, kuras ir jāpaspēj izdarīt - pārvest mantas, nokārtot dokumentus u.c. Tas viss ir grūti. Tas nav tā kā Latvijā - aizej, izdari, un viss ir gatavs. Anglijā tas prasa mēnešus – ir sarežģīti un laikietilpīgi.” Samanta stāsta, ka arī Latvijā galvenās grūtības saistītas ar pārcelšanās formalitāšu kārtošanu. Ja atgrieztos tikai divatā ar draugu, būtu mazliet vieglāk. Problēmas rada tas, ka ir jāzina, kas šeit ir vajadzīgs bērnam, kur ir jāiet, lai viņam kaut ko dabūtu. Jāsaprot, kur var griezties pēc palīdzības. Samanta stāsta, ka informācijas apjoms ir milzīgs un nesaprotams. Labi, ka ir bijusi iespēja izmantot Vidzemes remigrācijas koordinatores palīdzību, izdevies sev nepieciešamās lietas noskaidrot. Šobrīd Samantas ģimenes dzīve norit uz koferiem, par ko viņa pati stāsta: “Ir jautri to visu pieredzēt, bet no otras puses - drausmīgi, jo ir laicīgi jāatsaka visas lietas šeit, Anglijā, lai nedabūtu sodu. Es dzīvoju starp divām valstīm un daudz informācijas. Reizēm man šķiet, ka Latvijā ir vieglāk piekļūt instancēm nekā šeit, Anglijā.” Kāpēc mocīties svešā valstī, ja tāpat var dzīvot mājās?
Domājot par atgriešanos Latvijā, Samanta atzīst: “Nauda nāk un iet. Novērtējiet to, kas jums ir palicis mājās, novērtējiet ģimeni, ja tā jums ir palikusi, novērtējiet draugus. Ja sirds velk uz mājām, tad brauc mājās! Es domāju, ka ikvienam latvietim, kurš dzīvo šeit, ir prātā pazibējusi doma – varbūt braukt mājās. Lai cik slikti ir gājis [Latvijā], tāpat velk atpakaļ.” * Publikācijā izmantotas fotogrāfijas no S. Cvetkovas privātā arhīva. _____ Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions realizē funkciju "Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai "Reģionālās remigrācijas koordinators")". Papildu informācijai: Inga Madžule, remigrācijas koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā, tālr. +371 29374285, remigracija PIE vidzeme PUNKTS lv Informāciju sagatavoja: Zane Kaķe, sabiedrisko attiecību speciāliste Vidzemes plānošanas reģionā, zane.kake PIE vidzeme PUNKTS lv
CITAS VIDZEMES REMIGRĀCIJAS ZIŅAS
. |
|
||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki vieno latviešus no visas pasaules. Latvijas galvaspilsētā Rīgā no četriem kontinentiem ir ieradies liels skaits latviešu kopienu pārstāvju, lai piedalītos svētkos kā dalībnieki vai apmeklētu plašās svētku programmas pasākumus. Šis laiks ir aktīvas darbības pilns arī pieciem reģionālajiem remigrācijas koordinatoriem, tai skaitā Vidzemes plānošanas reģiona (VPR) koordinatorei remigrācijas jautājumos Ingai Madžulei. Dažādos pasākumos viņai ir iespēja stāstīt ārvalstīs dzīvojošiem latviešiem par atgriešanās iespējām Latvijā. Tajos pulcējas gan tie, kuri pirms neilga laika ir aizbraukuši uz ārzemēm, gan tie, kuri jau trijās paaudzēs dzīvo ārpus Latvijas.
Īsi pirms svētku nedēļas, 30. jūnijā, Cēsīs viesojās Deju svētku dalībnieki - vairāk nekā divdesmit pārstāvji no kolektīva "Staburags" Brazīlijā. Ciemošanās laikā pilsētā viņi apmeklēja Pasaules latviešu mākslas centru. Tur ar ciemiņiem tikās arī VPR remigrācijas koordinatore I. Madžule. Viņa pastāstīja par atbalsta iespējām remigrantiem, atgriežoties uz dzīvi Latvijā, Vidzemē, kā arī iepazīstināja ar aktuālajām remigrācijas tendencēm reģionā.
Kaspars Liepiņš ir dzimis rīdzinieks, taču šobrīd vēlas dzīvot Smiltenes pusē. Viņš te ir nolūkojis mājvietu un meklē arī darbu. Trīspadsmit gadus Kaspars dzīvoja ārzemēs un Latvijā atgriezās pērnā gada augustā. Par dzīves līkločiem viņš saka: “Dzīve izspēlē visādus jokus, bet tajā pašā laikā esmu atvērts jauniem izaicinājumiem, jaunām pieredzēm.” Viņa ceļi ir veduši gan uz Lielbritāniju, gan Nīderlandi, pieredze iegūta dažādos darbos.
Sākumā Anglijā Kaspars strādājis siltumnīcā Mārgeitā, kopis tomātus, tad darbu turpinājis dārzeņu pakotavā. Vēlāk ģimene pārcēlusies uz Anglijas kūrortpilsētu Bornmutu Dorsetā, kur bijuši dažādi darbi, pēc tam strādājis poligrāfijas uzņēmumā. Turpinājumā darbs uzņēmumā, kas sniedz atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus. Visbeidzot darba gaitas aizvedušas uz vienu no lielākajām lielveikalu ķēdēm. Augsto īres cenu dēļ ģimene ar diviem bērniem pārcēlusies uz Devonu, uz Rietumangliju. Tur turpinājies darbs lielveikalā. Paralēli tam Kaspars studējis, apguvis būvniecības jomu un santehnikas tirdzniecību. Dokumentālajā filmā Kaspars atzina: “Cilvēkiem, kas gatavojas braukt uz Angliju, es droši vien teiktu – nebrauciet. Tāpēc, ka iesākt šeit ir ļoti sarežģīti. Ja vien jums nav ideāla angļu valoda, jums būs sarežģīti. Jūs strādāsiet rūpnīcās, strādāsiet caur aģentūrām, varbūt pat tiksiet piečakarēti.” 
Sarunā Kaspars atklāj arī dzīves ārzemēs skaudro pusi: “Sieva dabūja ceļgala traumu, gadu bija bez darba. Atveseļojās. Kompānija pateica, ka atpakaļ neņems. Sievas ceļš aizveda uz Nīderlandi. Viņai piedāvāja pastāvīgu līgumu. Tad arī mans ceļš veda uz Nīderlandi.” Sākumā Kaspars strādājis par automehāniķi, tad iemācījies programmēt, kādā brīdī nācis piedāvājums no mašīnbūves firmas. Vēlāk bijis darbs pie iepakošanas iekārtu un mašīnu servisa. Pastāvējusi arī iespēja darba vajadzībās ceļot uz Vāciju, Beļģiju u.c.
Šī gada pirmajos divos ceturkšņos pēc vairākiem ārzemēs pavadītiem gadiem uz Vidzemi no ārvalstīm pārcēlušās 68 ģimenes jeb 179 cilvēki. 31 ģimene izmantojusi Vidzemes plānošanas reģiona (VPR) remigrācijas koordinatora sniegto atbalstu.
Samanta Cvetkova ar draugu un mazo meitu jūlijā no Anglijas pārceļas uz dzīvi Cēsu novadā, Straupes apkārtnē. Viņa gandrīz 5 gadus ir nodzīvojusi Īsthamā (East Ham), bet tad šī gada jūnijā jaunā ģimene nolēma atgriezties Latvijā. Pati Samanta šo rīcību vērtē ar vārdiem: “Ja sirds saka, tad ir jābrauc!”
Samantas dzīve līdz prombraukšanai uz Angliju bijusi, galvenokārt, saistīta ar Lēdurgu. Par vēlmi, doties prom no Latvijas, viņa pastāsta: “Katram ir savs, kāpēc viņš aizbrauc, dažiem tā ir nauda, citiem – labākas dzīves meklējumi, kādam varbūt veselības lietas. Manā gadījumā - mīlestība.” Samanta esot pārcēlusies uz Lielbritāniju, jo tur jau esot dzīvojis draugs. Viņa to izdarījusi laikā, kad sācies “šurumburums ar breksitu”. Viss noticis uz karstām pēdām pēdējā vidusskolas gadā. Esot sapratusi, ka, iespējams, vairs nebūšot izvēles braukt vai nebraukt uz Angliju. Pārgājusi uz tālmācības vidusskolu un pārcēlusies pie drauga uz Angliju tieši savā dzimšanas dienā. Viņa saka: “Sākās trakums. Jāmācās – ko, kā un kur dabūt. Grūti bija atrast darbu, ļoti grūti uzsākt mācības. Tāpēc, ka šeit tas ir pilnīgi savādāk nekā mājās. Grūti bija saprast, ko viņi no tevis vēlas. Latvijā mēs esam pieraduši izteikties īsi un skaidri. Bet šeit – jo tu “lej vairāk ūdeni”, jo labāk.”
Ieguvums, dzīvojot ārzemēs, esot iegūtā bezmaksas izglītība un darba pieredze. Samanta vērtē, ka Latvijā un Anglijā ir darba tirgus atšķirības, pie kurām ir jāpierod. Sākumā tas esot grūti. Samanta stāsta, ka atgriešanos sākusi nopietni apsvērt, kad ārzemēs bija pavadīti vairāk nekā divi gadi. Viņa stāsta: “Sāku domāt - man vajag atpakaļ uz mājām.” Smags trieciens bijusi brāļa aiziešana mūžībā, dzīves zemākais punkts. Tad sapratusi, ka nekas nav svarīgs par ģimeni - ne nauda, ne skola, ne darbs. Jau tad gribējusi atgriezties atpakaļ Latvijā. Bet piekritusi drauga ieteikumam - vēl padzīvot Anglijā, tad skatīties, ko darīt nākotnē. Turpmāk sekojuši gan citi bēdīgi, gan arī priecīgi notikumi. Kad piedzimusi meitiņa, tad abi ar draugu nolēmuši - braucam mājās. Samanta nonākusi pie būtiskas atziņas, ka situācijas un pieredzes, ar kurām nācies saskarties, ne vienmēr ir skaistas un patīkamas. Zaudējums licis pārdomāt dzīvi un izskatīt prioritātes - ģimene ir svarīgākais.
Samanta samiernieciski saka: “Lai kur tu būtu, vienmēr būs kādi izaicinājumi, kuri būs jāpārvar, problēmas, ar kurām būs jāsaskaras. Citi domā, ka tālienē ir “medusmaize” un “zelta kalni”, bet reizēm tev nākas vilties arī "medusmaizē". Tas ir vienkāršots priekšstats, ka ārzemes ir skaistā, laimīgā zeme. Dzīvojot ārzemēs, ir savi “plusi” – gan finansiāli, gan emocionāli. Tu jūties mazāk stresains, jo galva nesāp par finansiālo pusi. Tajā pašā laikā ir citas problēmas, par kurām tev galva sāpēs vairāk nekā par finansēm. Ja to visu sasummē kopā, tad “medusmaize” šeit nesanāk. Sanāk tas pats, kas dzīvojot mājās. Kāpēc man dzīvot un mocīties svešā valstī, ja tāpat tu vari dzīvot mājās?”